Viļāni atrodas Maltas upes labajā krastā, vietā, kur upe, strauji līkumojot, vijas no Latgales augstienes. Attālums no galvaspilsētas Rīgas, braucot pa autoceļu, ir 216 km, bet braucot pa dzelzceļu 198 km.

Viļānu dibināšanas gads nav īsti zināms. Pirmo reiz Viļāni minēti 1495. gadā nomas līgumā ar nosaukumu Wielona, ko ar savu parakstu un zīmogu apstiprināja Livonijas ordeņa mestrs V.fon Pletenbergs, slēdzot līgumu par lēņa tiesībām ar feodāli J.de Loe. 1507. gadā muiža, kas bija viena no lielākajām Latgalē, pārgāja de Overlaku dzimtas īpašumā, kuri novadā saimniekoja līdz 1603. gadam, kad Polijas karalis Sigismunds III J.de Overlaku padzina no Viļāniem kā neuzticamu. Viļānu muiža tika nodota T.Dombrovam, kas to savukārt nodeva Bergu senās dinastijas pārstāvim L. de Offenbergam. Šās dinastijas valdījumā Viļāni palika līdz 1731.g., kad muižu pārņēma Latgalē ietekmīgās Riku dzimtas pārstāvji. 1752. gadā Viļānu muižu ieguva Miķelis Riks, kas bija arī Inflantijas vietvaldis un vaivads. Viņš ir pirmais muižnieks, kura darbība jūtami ietekmēja novada attīstību. 1752. gadā M.Riks no Lietuvas uz Latviju ataicināja Bernardīņu ordeņa mūkus. Miķeļa Rika vadībā Viļānos tika uzcelts klosteris ordeņa vajadzībām un Sv. Miķeļa ercenģeļa baznīca no ķieģeļiem baroka stilā. Bernardīņi Viļānos uzturēja draudzes skolu, viņiem bija sava bibliotēka ar garīga satura grāmatām latīņu un poļu valodā. 1830. gadā Katrīna Riks un Marija Riks, publicista Gustava Manteifeļa māte, īpašumu pārdeva Gustava tēvocim Kārlim Manteifelim. Deviņus gadus vēlāk Viļānu muižu nopirka Vikentijs Janovskis, kas bija enerģisks, uzņēmīgs un reti darbīgs vīrs. Jau 19.gs. 50.gadu sākumā, blakus muižas namam Maltas upes stāvajā krastā pie krācēm Janovskis uzcēla lepnu trīsstāvu linu vērpšanas fabrikas korpusu. 1853. gadā fabrikā strādāja 177 strādnieki. Tā bija apgādāta ar 40 vērpjamajām mašīnām un citiem darbgaldiem, ko darbināja Maltas upes ūdens un tvaika spēks. Fabrikas darba procesu vadīja īpaši no Anglijas salīgts meistars. Krievijas impērijā bija pavisam trīs šādas fabrikas, divas no tām atradās Maskavā, trešā Viļānos. Janovsku muižā atradās arī viena no lielākajām cariskās Krievijas ādu apstrādes rūpnīcām, kas apgādāja ar siksnām, somām, apaviem, segliem un citiem ādas izstrādājumiem Krievijas armiju. Pirmā pasaules kara laikā rūpnīcu, līdz ar daļu strādnieku, evakuēja uz Jaroslavu. Muižā bija arī daudzas citas vietējās nozīmes ražotnes — divi kaļķu cepļi, ķieģeļu fabrika, ūdens dzirnavas, alus brūži.

1862. gadā Viļāniem tika piešķirtas miesta tiesības. Straujo attīstību apturēja Pirmais pasaules karš. Tikai pēc Latvijas valsts nodibināšanās Viļāni sāka atdzīvoties. 1924.gadā Viļānos ieradās Marijaņu kongregācijas mūki, priesteri Benedikts Skrinda un Broņislavs Valpitris. Viņi paveica milzīgu darbu gan materiālā, gan garīgā laukā. Tika rekonstruētas Bernardīņu klostera ēkas, kurām uzcēla otro stāvu. Marijaņi Viļānos nodibināja tipogrāfiju, kur tika iespiests laikraksts Sauleite.

Viļānos darbojās latviešu, krievu un ebreju skolas. Kad 1928. gada 25. februārī Viļāniem piešķīra pilsētas tiesības, tai jau piederēja 163 ha zemes un uz tās atradās 65 tirdzniecības uzņēmumi. 1932. gadā pilsētā tika uzbūvēts elektrības sadales tīkls, 1936. gadā lopkautuve. 1919. gadā, kā arī no 1947. līdz 1949. gadam Viļāni bija apriņķa centrs, no 1949. līdz 1962. gadam rajona centrs.

Otrā pasaules kara laikā nacisti iznīcināja apmēram pusi Viļānu iedzīvotāju. Tika izpostīta arī pati pilsēta. 1944. gada 28. jūlijā pilsētā iegāja padomju karaspēks.

1949. gadā Viļānos pirmoreiz to pastāvēšanas vēsturē tika atvērta vidusskola. 1950.g. sāka darboties Viļānu HES uz Maltas upes. 1951. gadā tika atjaunota sakaru kantora ēka un uzcelta jauna dzelzceļa stacija karā nopostītās vietā, darbu uzsāka viesnīca un tējnīca. 1952. gadā uzbūvēta jauna četrstāvu vidusskolas ēka Rēzeknes ielā, 1953. gadā kultūras nams. 1955. gadā tika atklāts stadions Vārpa. 1959. gadā darbu uzsāka Viļānu universālveikals, tajā laikā lielākais un modernākais veikals Viļānu rajonā. 1961. gadā tika nodibināta Viļānu bērnu mūzikas skola, 1963. gadā – Viļānu PPTS-3 (Viļānu 41.arodvidusskola).

Viļānieši ar savu klātbūtni svarīgos vēstures griežos ir stiprinājuši tautas pārliecību un ticību brīvās Latvijas atjaunošanai. Viļānu pilsētas iedzīvotāji piedalījās gan 1989. gada 23. augustā LTF rīkotajā akcijā Baltijas ceļš, 1991. gada janvāra traģiskajās dienās arī viņi bija Zaķusalas un TV torņa aizstāvju rindās.

Kopš 1992. gada Viļānos darbojas vietējā Viļānu TV. 1994. gadā tika atjaunota Viļānu HES darbība, tā ir pirmā privātā elektrostacija Latvijā, pieder Janovsku dzimtas pēctecim Henrikam Janovskim. 1995. gadā Viļānos pie dzelzceļa stacijas tika atklāta piemiņas plāksne totalitāro režīmu genocīda upuriem, 1999. gada 11. novembrī notika piemiņas plāksnes Viļānu atbrīvotājiem no Sarkanās armijas 1920. gada 11. janvārī un piemiņas krusta nacionālajiem cīnītājiem iesvētīšana.

Šobrīd pilsētā dominē apkalpojošās sfēras uzņēmumi. Sabiedriski izglītojošās iteratūras fonds RENOVATA, kura īpašnieks ir Romas katoļu draudzes Marijaņu kongregācija, iespiež sabiedriski izglītojošo žurnālu Katoļu Dzeive, laikrakstu Katoļu Baznīcas Vēstnesis, izpilda privātpersonu un juridisku personu pasūtījumus, drukājot ielūgumus, bukletus, veidlapas, žurnālus, grāmatas, kā arī veic visa veida iesiešanas darbus. Pilsētā darbojas izdevniecība SIA Žurnāls Katoļu Dzeive, kokapstrādes cehs SIA DaKo, kopumā, vairāk nekā 100 pašvaldības un privāto iestāžu un uzņēmumu.

Viļānu pilsēta ir izglītības, kultūras un medicīnas centrs. Viļānu vidusskolā izglītību iegūst gan pilsētas, gan apkārtējo pagastu bērni, mācības notiek latviešu un krievu plūsmā. No mācībām brīvajā laikā bērniem ir iespēja apmeklēt mūzikas un mākslas skolu, bibliotēku, bērnu un jauniešu centru. Viļānu 41. arodvidusskolā var apgūt elektromontiera, elektriķa, automehāniķa palīga un drēbnieka specialitātes. Skolā ir moderna mācību bāze, kas ik gadu pilnveidojas, pateicoties dažādu starptautisku projektu atbalstam.

Iedzīvotāju iecienītākajā atpūtas vietā Lakstīgalu saliņā notiek ne tikai pilsētas, bet arī novada mēroga pasākumi. Kultūras namā darbojas 15 dažādi tautas mākslas kolektīvi, tai skaitā 5 bērnu kolektīvi. Iespēju izsekot novada vēsturei dažādos laika posmos sniedz Viļānu novadpētniecības muzejs. 2004. gada 31.oktobrī Viļānu Romas katoļu baznīcā notika Sveču kapelas iesvētīšana. Tā ir kļuvusi par iecienītu lūgšanu un svētceļojumu vietu. Mēs varam būt lepni, ka Viļānos ir vai nu dzimuši, mācījušies, vai arī kādu laiku strādājuši ievērojami mākslinieki, zinātnieki, politiskie darbinieki, kā māksliniece S.Kerbedza, gleznotājs J.Svilāns, bioķīmiķe H.Šadhane. Inženieris konstruktors Konstantīns Počs (1912 —1994) strādājis ASV NASA kosmosa pētniecības centrā. Boļeslavs Sivčiks (1893 — 1984), profesors, lauksaimniecības zinātņu doktors. Valerijans Viļčuks (1910 — 1992), žurnālists, bibliofils. Francis Zeps (1899 —1999), sabiedriskais darbinieks, publicists, II Saeimas deputāts. Francis Murāns (1915 — 2001), zinātnieks, dzejnieks. Viļānu vidusskolā ir mācījušies gleznotājs, Mākslas Akadēmijas profesors, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris, Latgales Māras pieminekļa atjaunošanas iniciators Osvalds Zvejsalnieks, mākslinieki Vita Lēnerte Grase, Maruta Raude, Daina Sproģe, Rinalds Slaviks, talantīgais operdziedātājs Krišjānis Norvelis.

Viļānu pilsētas iedzīvotāji savas pilsētas nākotni saista ar vietējo uzņēmumu attīstību, izmantojot vietējos vides un darba resursus un vidi saudzējošas tehnoloģijas, ražojot konkurētspējīgu produkciju un pakalpojumus.